Kad esmu spējīgs veidot attiecības?
Ko es varu darīt, lai būtu spējīgs veidot attiecības?
Tas ir divpusēji. Esmu spējīgs uz attiecībām, ja es, no vienas puses, varu otram teikt, ka viņš man liek justies labi, un, no otras puses, varu viņam teikt, ka vēlos būt priekš viņa. Te būtu arī jāzina, ka attiecības drīkst arī sāpēt.
Attiecības pastāv, ja ir šīs abas puses: es ļaujos tam, ka man ar otru ir labi. Tad es jūtu, ka viņš man vēl labu, jūtu viņa klātbūtni, tad rodas prieks – kā atbilde uz manām ilgām. Taču tas nebūt nav viss. Citādi mēs būtu neaudzināti, izlutināti bērni. Tādēļ es šim pašam cilvēkam, kas man liek justies labi, saku: “Es esmu tev.” Un tas var arī sāpēt. Tas nozīmē, ka es pievēršos tev un tevī ir daudz kā tāda, kas man traucē, taču pamatā tu man liec justies labi un es arī vēlos, lai tu jūties labi.
Vai to var iemācīties? Jā, var! Vispirms, ir iespējams sevī attīstīt apziņu, ka mēs viens otram liekam justies labi. Neaudzināts bērns to nevar. Šādam bērnam nevar neko labu izdarīt. Māte var tikai izpildīt šī bērna gribu, taču tas ir citādi nekā kādam likt justies labi. Patmīlīgs cilvēks šajā gadījumā ir līdzīgs neaudzinātam bērnam. Viņam neko nevar uzdāvināt, var tikai izpildīt viņa prasības. Cilvēks mācās veidot attiecības, piedzīvojot otra uzmanību kā dāvanu. Tad viņš saka paldies. Nevis tāpēc, ka tā jādara, bet tādēļ, ka viņš ir pateicīgs.
Otrkārt, mēs mācāmies veidot un uzturēt attiecības, saglabājot zināmu iekšējo mieru. Mēs sakām: “Es esmu tev.” Tā ir viena no mūsu būtības pamatiezīmēm. Tātad labi, es esmu tev. Bez nekāda teātra, patosa, tā ir pati normālākā attieksme pasaulē. Protams, ka mēs nedrīkstam aizmirst, ka mīlestība drīkst sāpēt. Draudzējoties vai saderināšanās laikā viens no kritērijiem ir tas, ka šāda nesavtīga mīlestība netiek dota tikai vienā virzienā. Ir ļoti svarīgi, lai attiecībās nav tā, ka viens no otra tikai saņem, taču otram neko nedod. Ja viens no partneriem, iespējams, pat pieprasa sev darīt labu, taču otram neko nedāvā, tātad ir kā neaudzināts bērns, tad labāk no šāda partnera turēties pa gabalu un šķirties. Laulībā tas vairs nav iespējams. Nesavtīgās mīlestības augstumus nekad nevar pilnībā un uz visiem laikiem iemācīties, un arī gados vecs cilvēks vēl var krist atpakaļ primitīvā patmīlībā. Laulībā mēs turamies pie otra arī tad, ja viņš no saviem mīlēšanas augstumiem nokrīt un kļūst par neaudzinātu bērnu. Tas attiecas uz mums tad, ja esam precējušies, un tad mums ir nepieciešama īpaša Dieva Gara darbība. Pirms laulāšanās, protams, partnera spēja nesavtīgi mīlēt ir viens no izvēles kritērijiem.
Tēvs Tilmans Bellers, no grāmatas “Ceļā uz Tu”
Visi jaunumi