Savienība laulības līguma vietā

Kristīga laulība

Šodien laulību uztver kā partnerattiecības. Aiz tā slēpjas individuālistisks pasaules uzskats: divi atsevišķi cilvēki kādu dzīves ceļa posmu iet kopā. Viņi paliek katrs pats par sevi – vientuļi, tomēr satiekas un paliek kopā tik ilgi, kamēr viņiem šīs attiecības ir izdevīgas. Jēdziens „partnerattiecības” – ja nerunājam par romantiskajām attiecībām, mums ir zināms galvenokārt no ekonomikas un politikas. Tur šis jēdziens nozīmē tieši to pašu. – kamēr ir kopīgi mērķi un savstarpējs izdevīgums, partnerattiecības ir aktuālas.

Kristīgā izpratne par laulību no iepriekš minētā ievērojami atšķiras. Laulība ir nevis partnerattiecības, bet gan savienība. Un savienībā cilvēki savienojas. Viņi turas kopā, lai nāktu kas nākdams. Savienība lielākoties ir izdevība abiem. Taču tā pastāv neatkarīgi no izdevīguma. Pat tad, ja nav izdevīgu priekšrocību vai tādas ir tikai vienam. Ja tūlīt pēc kāzām viens no savienības ciestu avārijā un paliktu kopjams uz visu mūžu – savienība paliktu spēkā.

Savienībai pretēji partnerattiecībām ir nepieciešams apzīmogojums, noslēgšanas veids. Laulības savienībā tas ir laulības solījums: „Kā laimē, tā nelaimē!” Dievam šī savienība ir tik svarīga, ka tā kļūst pat par sakramentu – lielu sakramentu, saka Pāvils (Ef 5, 32); tā ir neredzamā Dieva darbības redzamā zīme.

Otra svarīgā atšķirība ir attieksme pret iecerēto. Kristieši zina, ka ne jau laulības partneris ir tas, kurš dod viņiem dzīves jēgu un piepildījumu. Viņi nevis meklē laimi šīs pasaules lietās, bet, „vispirms Dieva valstību”… - un viss pārējais viņiem tiks „piemests klāt”! Ja ir šāda attieksme, tad grūtības, kas rodas ikviena cilvēka dzīvē ir vieglāk pārvarēt: tās drīzāk tiek uztvertas kā aicinājums augt dvēselē un mīlestībā. Gaidīt no partnera to, ko var dāvāt tikai Dieva, - tas ir ceļš uz to, kā kļūt nelaimīgam. Turklāt laba ziņa neprecētajiem ir šāda: tas, ko Dievs var dot, - dzīve pilnībā un miers sirdī - nav atkarīgs no ģimenes stāvokļa. 

Trešā atšķirība starp kristīgu laulību un tā saucamo sarakstīšanos dzimtsarakstu nodaļā ir „Trešais savienībā”. Kristīgajā laulībā šis „trešais” ir Dievs. Tas dod neizsakāmi daudz priekšrocību. Dievs uztur laulāto pāri , jo viņš par to pastāvīgi rūpējas. Laulāto uzticība un tas, vai abi turas viens pie otra, ir redzams šim trešajam – un viņam nepietiek tikai ar virspusi.  Viņš raugās tieši sirdī. Sarežģītās situācijās atbildība Dieva priekšā bieži ir visefektīvākais glābšanas riņķis. Dieva priekš sacītais „jā” laulātajiem un viņu rīcībai piešķir vēl papildu dimensiju: tas, ko viņi dara, vairs neattiecas tikai uz viņiem…

Ceturtā atšķirība ir jēdzienā "dzīvības kultūra". Bieži lietots jēdziens – pat tad, ja tikai nedaudzi to var izskaidrot.

Es to reiz lūdzu izskaidrot savam filozofijas profesoram. Mēs sēdējām kafejnīca pie kafijas tases. „Ļoti vienkārši”, viņš teica, pasniegdams man pāri galdam cepumu, „lūdzu!” Es paklausīgi pastiepu pretī roku. „Radzi, tu saņem no manis šo cepumu. Tu pati to nepaņem sev. Tā ir dzīvības kultūra. Saņemt nevis ņemt.” Viņš pacēla savu roku ar plaukstu uz augšu: „Tā tu saņem,” – tad pagrieza plaukstu otrādi un attēloja ņemšanu, „un tā tu sev kaut ko ņem. Plaukstas pagriešana izmaina Visumu.”

Dzīvības kultūra nozīmē pateikties Radītājam par savu dzīvi un pieņemt to ar visām tās vājībām, grūtībām un nederīgajām šķautnēm. "Apskaut " slimību, vecumu un nāvi. Uztvert bērnus kā dāvanu - pat tad, ja viņi nāk neērtā laikā un ir tādi, kādi ir.

Nāves kultūra ir par savu dzīvi pateikties tikai sev pašam. Gribēt pašam noteikt beigas slimībai vai vecumam. Izdzēst nāvi no dzīves - it kā tās nebūtu bijis. Nogalināt nedzimušus vai radīt bērnus piespiedu kārtā vai par katru cenu - pat tad, ja tiem jādzimst reaģentu kolbā.

Īsti kristieši savu dzīvi izdzīvo kā dāvanu. Turklāt dāvinātam zirgam zobos neskatās! Par to priecājas. Viņi savu mīlestību un citus uztver kā dāvanu, nevis kā kaut ko pašsaprotamu. Īsti kristieši dzīvo apzinoties, ka viņu dzīve - un viņu bērnu dzīve - nepieder viņiem. Tāpēc viņi nevar ar to rīkoties, kā vēlas, un nevar no tās atbrīvoties. Tāpat kā nevar ar avīzes sludinājumu pārdot kaimiņa mašīnu. Tas jebkurā gadījumā dara dzīvi vieglāku - ja nav jāizvēlas savas nāves vai sava nedzimušā bērna nāves stunda. Tas, kurš dzīvo saskaņā ar dzīvības kultūru, ar cieņu apbrīno savu dzīvi un priecājas par to.  

Gudruna Kūglere "Neviens nav vientuļa sala"

Visi jaunumi