4. kritērijs. Kurš ir īstais/ īstā?

Vai mums ir kopīga vīzija par mūsu dzīvi un vai mūsu nākotnes redzējums saskan?

Vai mums ir kopīgas vērtības un pamatnostādnes?

Kāda sena tautasdziesmamums ļoti konkrēti vēsta, par ko ir runa:

Reiz pilī pie ezera stāvajiem krastiem

mežonīgs ūdensvīrs bildināt nāca

karaļa meitu – jauno, daiļo Lilofeju.

Viņa dzirdēja zvanus zvanām

ezera dziļajās dzīlēs,

gribēja atkal redzēt māti un tēvu

jaunā, daiļā Lilofeja.

Un, kad viņa vārtu priekšā stāvēja

pilī pie ezera stāvajiem krastiem,

tad noliecās lapotne zaļā un zāle jaunās,

daiļās Lilofejas priekšā.

Un, kad viņa no baznīcas nāca

uz pili ezera stāvajos krastos,

tad jaunās, daiļās Lilofejas priekšā

mežonīgais ūdensvīrs nostājās.

„Saki, vai gribi doties lejā ar mani

no šīs pils ezera stāvajos krastos?

Tavi bērniņi lejā raud gauži un pēc tevis sauc,                         

jaunā, daiļā Lilofeja.”

„Bet, pirms es ļauju bērniņiem raudāt

ezera dziļajās dzīlēs,

man jāšķiras no lapotnes zaļās un zāles,

man, nabaga jaunajai Lilofejai.”

Nabaga Lilofeja – viņa šķiras no lapotnes zaļās un zāles. Neprātīgā Lilofeja – viņai jau iepriekš to vajadzēja zināt! Precēt ūdensvīru!!! Abu dzīves uztvere galīgi nederēja kopā! Bez šaubām, Lilofeja bija iemīlējusies. Taču viņai būtu bijis jāpajautā sev un viņam (!): „Kā mēs veidosim savu kopdzīvi? Kas ir svarīgs tev, un kas – man? Vai mēs varam apvienot savus plānus un priekšstatus?”

Huans Kamilo, mans kolumbiešu advokāts, Kolumbijā bija draugos ar visiem, kas viņam jāpazīst. Viņš uzņēmās aizraujošas lietas un pasniedza vislepnākajā universitātē. Viņa priekšā vērās visas durvis. Eiropā viņam viss būtu jāsāk no nulles – un, iespējams, viņš pat nemaz nebūtu dabūjis darba atļauju. Viņš būtu nelaimīgs. Un es – kā gan man būtu gājis Kolumbijā? Laikam jau ne labāk. Es biju pārāk iesakņojusies Eiropā. Es būtu nelaimīga tur, viņš – te. Mums būtu bijis grūti tikt pie kopīgas laimes.

Lai izdarītu pareizo izvēli attiecībā uz precībām, pārim ir jāuzdod sev jautājumi: vai mūsu uzskati būtiskākajā sakrīt, vai mums ir kopīga savas dzīves vīzija? Agrāk uz šiem jautājumiem varēja atbildēt vienkāršāk. Precības notika vienu sabiedrisko rāmju ietvaros. Galda klāšanas tradīcijas, apģērbs un dzīvesveids tika piekopti kā vienā mājā, tā arī otrā. Par dzīvi un tās jēgu, par grūtībām un patīkamo, par uzdevumiem un pienākumiem visi bija līdzīgās domās.

Šodien ir mazāk doto lielumu. Viens pāris var izlemt vairāk laika veltīt sociāli aktīvai darbībai. Viņi var ziedot ievērojamu ģimenes ienākumu daļu labdarībai, ielūgt uz Ziemassvētku vakariņām vientuļus cilvēkus vai paņemt līdzi atvaļinājumā ģimenes locekļus, kas ir vientuļi. Cits pāris var būt politiski aktīvs, rakstīt lasītāju vēstules, aktīvi darboties kādā biedrībā. Trešais pāris var koncentrēties tikai uz sevi un saviem bērniem un rūpēties par to, lai ģimeni no ārpuses neviens netraucētu. Vēl kāds cits pāris var kopā rīkot plašas viesības, atrodot tām vismazāko iemeslu. Vēl cits pāris labāk izvēlas pavadīt omulīgus vakarus pie televizora.

Tātad var arī jautāt: vai mums ir līdzīgas vērtības? Vai mēs, par dzīves jēgu runājot, esam uz viena viļņa? Vai attiecības, uzticība, ģimene mums abiem ir vienādi svarīgas? Kas izvirzās priekšplānā? Ir labi, ja vērtības, par kurām esi gatavs „atdot visu karaļvalsti”, ir vienas un tās pašas. Jo „karaļvalsts” pēc kāzām būs kopīga. Lai laulība izdotos, tai ir jābūt galvenajai vērtībai abiem partneriem.

Tiem, kuri iet roku rokā, jābūt vienam un tam pašam mērķim! Cicerons saka: „Draudzība ir saskaņa dievišķajās un cilvēciskajās lietās.” Ir svarīgi vilkt vienu virvi, ņemt par pamatu vienas vērtības un kopīgu vīziju, citādi laulība var kļūt par barjerskrējienu. No kopīgās vīzijas dažreiz izveidojas kopīga misija. Un tad ir labi, ja, izrādās, pastāv arī mission possible!

Starp citu, kopā dzīvota ticība ar kopīgu lūgšanu darbojas kā mīlas dzēriens. Tad šķiršanās procents nokūleņo lejup uz mazāk nekā divu procentu atzīmi!

G. Kūglere "Neviens nav vientuļa sala"

Visi jaunumi