Kad man jābeidz meklēt dzīvesdraugu?

Sniegsim šim jautājumam trīskāršu atbildi. Pirmā atbilde: ja es pamanu, ka es patiesībā nemaz nemeklēju. Otrā: kad es jūtu, ka vēlos ar to kaut ko kompensēt. Trešā atbilde: ja manos meklējumos pieslēdzas mīļais Dievs un saka: „Beidz vienreiz meklēt,

Pirmkārt, es beidzu meklēt, ja pamanu, ka patiesībā nemaz nemeklēju. Tas var būt gadījumā, ja man jau sazin kurš meklējums ir aiz muguras, taču es nekad tā īsti neesmu ļāvies. Dažiem pati meklēšana ir nozīmīgs laika kavēklis. Meklēt ir aizraujoši. Tik aizraujoši kā spēlēt laimes spēli. Laimes spēlē netiek meklēts noturīgs rezultāts, bet gan pati spēle. Tas, kurš slēdz derības zirgu sacīkstēs, nevēlas mūžīgi uz podesta redzēt uzvarētāju, uz kuru ir veiksmīgi licis savu likmi. Viņš vēlas slēgt nākamās derības. Dažiem spēle bez īsta partnera ir tik aizraujoša un skaista kā spekulācijas biržā. Šajā gadījumā ir labi meklēt kādu padomu. Un šim padomdevējam ir jābūt pietiekami drosmīgam pateikt: „Tu pats sev melo, patiesībā Tu vēlies tikai spēlēt.”

Otrkārt, es beidzu meklēt, ja jūtu, ka ar to es savā dzīvē vēlos kaut ko kompensēt. Zināmā dzīves posmā, bieži starp četrdesmit un piecdesmit gadiem, katram cilvēkam, arī precētam, rodas vēlme visu dzīvi sākt no jauna. To dēvē par pusmūža krīzi. Šajā laikā arī nopietnos partnera meklējumos var paveikt muļķības, un šajā gadījumā būtu labi vērsties pēc kompetenta padoma, lai nevajadzētu izlemt vienam.

Šajā dzīves posmā var gadīties bērnišķīgi iemīlēties kā pusaudzim. Pēc četrdesmit piecu gadu vecuma sasniegšanas mēs kļūstam mierīgāki. Taču arī tad ir jābūt zināmai piesardzībai: es realizēju savu personību kā neprecēts cilvēks – savā darbavietā, Baznīcā vai kādā citā sociālajā grupā, kurai piederu: sportā, politikā, ekonomikā vai kultūrā.

Ja šajā laikā parādās vēlēšanās precēties, tad godīgi jāuzdod sev jautājums, vai es nemeklēju partneri, lai viņš mani glābtu no kādas neizdošanās.

Treškārt, es beidzu meklēt, ja manos meklējumos pieslēdzas mīļais Dievs, kurš man saka: „Izbeidz meklēt, es vēlos Tevi pilnībā sev.” Pastāv arī tāds aicinājums uz dzīvi, kas pilnībā veltīta Dievam, kuru nevar uzreiz tā atklāt. Kas šim aicinājumam ir raksturīgs? Tā ir iekšējā pieredze, ka Dievs mani mīl. Tas ir zināms prieks Dievā, prieks uzkavēties Viņa klātbūtnē tabernākula priekšā vai personīgas lūgšanas laikā mājās. Rodas iekšēja nepieciešamība dienas gaitās ik pa laikam ar Viņu sarunāties. Vienkārši būt pie Viņa.

Tas nav obligāti aicinājums uz priesterību vai iestāšanos klosterī. Varētu būt, ka es arī bez kādas „institūcijas” pilnībā piederu Dievam. Šis aicinājuma veids uz dzīvi ar Dievu, protams, nepiedzimst no kādas negatīvas pieredzes. Tātad, ja es domātu: „Es neatrodu sev dzīvesdraugu, tātad es meklēšu savu partneri Dievā pašā”, tad pastāvētu bīstamība, ka ar laiku mūsu attiecībās ar Dievu ienāktu rūgtums.

Kas šādā gadījumā ir darāms – kā varētu šādu problēmu atrisināt? Mēs ilgstoši un pamatīgi cīnāmies šajā sāpēs dziļi iekšā, un tad vientulībai kļūst aizvien vairāk par Dievam, kurš mums saka: „Es vēlos Tevi pilnībā sev. Es Tevi neatdošu, es Tevi neatdošu arī kādam cilvēkam, ar kuru Tu slēgsi svēto Laulības sakramentu, es vēlos Tevi vienkārši sev.”

Tad es lūdzos: „Mīļais Dievs, es Tev esmu vajadzīgs šeit grūtam ceļam. Es Tev esmu nepieciešams kā neprecējies cilvēks citiem, par kuriem es ciešu un lūdzos, un es vēlos sevi dāvāt Tev. Taču neatstāj mani vienu.” Šāds Jā uz kādu aicinājumu ir ilgi jāizcīna. Šajā gadījumā mums vajadzētu uzticēt sevi kādam, kurš mūs garīgi pavada.

No grāmatas: Singles fragen - Pater T. Beller antwortet "Hat Gott auch einen Plan fuer mich?"

Visi jaunumi